Eiropas Komisija > ETST > Piemērojamās tiesības > Francija

Pēdējo reizi atjaunots: 26-03-2009
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Piemērojamās tiesības - Francija

EJN logo

Šī lapa ir novecojusi. Pašreiz saturs tiek atjaunināts un tiks publicēts Eiropas e-tiesiskuma portālā.


 

SATURS

I. Spēkā esošo tiesību aktu avoti I.
I.1. Valsts tiesību akti I.1.
I.2. Spēkā esošās daudzpusējās starptautiskās konvencijas I.2.
I.3. Galvenās spēkā esošās divpusējās konvencijas I.3.
II. Kolīziju normu īstenošana II.
II.1. Tiesneša pienākums piemērot kolīziju normas pēc paša iniciatīvas II.1.
II.2. Atgriezeniskā norāde II.2.
II.3. Piesaistes kritēriju maiņa II.3.
II.4. Izņēmumi saistībā ar kolīziju normu piemērošanu II.4.
II.5. Ārvalstu tiesību aktu pārbaude II.5.
III. Kolīziju normas III.
III.1. Līgumsaistības un juridiski akti III.1.
III.2. Ārpuslīgumiskās saistības III.2.
III.3. Vecāku un bērnu attiecību izveide, tostarp adopcija III.3.
III.3.1. Vecāku un bērnu attiecību izveide III.3.1.
III.3.2. Adopcija III.3.2.
III.4. Laulība, nereģistrēta laulība, partnerattiecības, laulības šķiršana, laulāto atšķiršana, uzturēšanas pienākumi III.4.
III.4.1. Laulība III.4.1.
III.4.2. Nereģistrēta laulība un partnerattiecības III.4.2.
III.4.3. Laulības šķiršana un laulāto atšķiršana III.4.3.
III.4.4. Uzturēšanas pienākumi III.4.4.
III.5. Laulāto mantiskās attiecības III.5.
III.6. Testamenti un mantošana III.6.
III.7. Nekustamais īpašums III.7.
III.8. Maksātnespēja III.8.

 

I. Spēkā esošo tiesību aktu avoti

I.1. Valsts tiesību akti

Tā kā Francijas starptautiskās privāttiesības līdz šim brīdim nav kodificētas, kolīziju normas ir atrodamas dažādos kodeksos (Civilkodeksā, Komerckodeksā, Patērētāju kodeksā), bet būtiskākās normas izriet no judikatūras. Dažas normas ir noteiktas Kopienas sekundārajos tiesību aktos.

I.2. Spēkā esošās daudzpusējās starptautiskās konvencijas

Liels skaits kolīziju normu ir iekļauts daudzpusējās starptautiskās konvencijās, kuru dalībniece ir Francija. Lielākā daļa no šim konvencijām ir izstrādās Hāgas Starptautisko privāttiesību konferencē.

I.3. Galvenās spēkā esošās divpusējās konvencijas

Divpusējās konvencijas, ko visbiežāk izmanto Francijas tiesas, regulē civilstāvokli. Jo īpaši jāpiemin

  • Francijas un Marokas 1981. gada 10. augusta līgums par personu statusu un ģimeni, un tiesu iestāžu sadarbību;
  • Francijas un Polijas 1967. gada 5. aprīļa līgums par piemērojamiem tiesību aktiem, kompetenci un oficiālo atzīšanu personu un ģimenes tiesībās.

II. Kolīziju normu īstenošana

II.1. Tiesneša pienākums piemērot kolīziju normas pēc paša iniciatīvas

Saskaņā ar judikatūru tiesnesim, kas izskata lietu, ir jānosaka, vai tiesību akts, uz kuru norāda lieta, ir vai nav piemērojams; tiesnešiem tas ir jāizvērtē saskaņā ar pašu valsts tiesību aktiem.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Tiesnešiem ir pienākums piemērot pašu valsts kolīziju normas tikai tad, ja attiecīgais tiesību akts nav piemērojams (īpaši lietās, kas saistītas ar civilstāvokli: rīcībspēju, laulības materiāltiesisko spēkā esamību, laulības šķiršanu u.c.). Ja tiesību akts ir piemērojams, lietas dalībniekiem ir jāizmanto ārvalsts tiesību akti, kas ir piemērojami parasti.

II.2. Atgriezeniskā norāde

Francijas starptautiskajās privāttiesībās atgriezeniskā norāde ir definēta kā piesaistes kritēriju negatīvs konflikts: Francijas kolīziju normas norāda, ka piemērojami ārvalsts tiesību akti, bet šīs valsts, uz kuras tiesību aktiem ir norādīts atpakaļ, normas par tiesību aktu izvēli savukārt norāda uz Francijas tiesību aktiem (pirmās pakāpes atgriezeniskā norāde) vai uz citas valsts tiesību aktiem (otrās pakāpes atgriezeniskā norāde).

Šis mehānisms, ko ir grūti saskaņot ar izvēles brīvību, vienmēr ir bijis neskaidrs un tas jo īpaši izslēgts jautājumos, kas saistīti ar līgumiem, un laulību lietās. Pat civilstāvokļa jautājumos šobrīd tas krasi samazinās.

II.3. Piesaistes kritēriju maiņa

Ja mainās piesaistes kritērija laiks un/vai vieta, vai par piemērojamo tiesību aktu izlemj, ņemot vērā iepriekšējo piesaistes kritēriju vai jauno piesaistes kritēriju?

Dažos gadījumos atbildi sniedz tiesību akti. Pārējos gadījumos atbilde atbilstoši attiecīgajām kolīziju normām ir atrodama judikatūrā dažādos veidos, bet, ievērojot tendenci ņemt vērā mobilitāti, piesaistes kritērijs bieži tiek vērtēts prasības celšanas dienā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

II.4. Izņēmumi saistībā ar kolīziju normu piemērošanu

Kolīziju normas, kas piemērojamas parasti, netiek piemērotas divu veidu gadījumos.

  • Starptautiskās sabiedriskās kārtības izņēmuma mehānisms

    Norādīto starptautisko tiesību aktu tiesnesis nepiemēro, ja tā rezultātā rastos situācija, kas ir pretēja sabiedriskai kārtībai, ko saprot kā “vispārējā taisnīguma principus, kuros ievērots sabiedrības viedoklis kā absolūta vērtība”. Tiesnesis piemēro Francijas tiesību aktu noteikumus to tiesību aktu noteikumu vietā, kurus viņš nolēmis nepiemērot.

    Sabiedriskās kārtības apsvērumi, kas pilnībā tiek izmantoti, ja lietas izskatīšanas rezultātā rodas tiesības Francijas teritorijā, var būt elastīgāki, ja apskatāmais jautājums ir saistīts vienīgi ar ārvalstīs likumīgi iegūtu tiesību īstenošanu Francijā.

  • Imperatīvu tiesību normu teorija

    Imperatīvas tiesību normas var tikt definētas kā “tiesību akti, kas jāievēro, lai aizsargātu valsts politisko, sociālo vai ekonomisko sistēmu”.

    Šie tiesību akti ir piemērojami tieši, neiesaistot kolīziju normas. Dažos gadījumos pats tiesību akts to paredz. Ja tas nav paredzēts, tad tiesnesim ir jākonstatē tieši piemērojamais tiesību akts: Francijas vai Eiropas konkurences tiesības jo īpaši ir uzskatāmas par tādām, kā arī Francijas noteikumi par darba līgumiem saistībā ar veselību un drošību, darba stundām un metodēm, noteikumi par aizsardzību un palīdzību nepilngadīgajiem, kas pastāvīgi uzturas Francijā u.c. Tiesnesim ir pienākums piemērot Francijas imperatīvās normas pēc paša iniciatīvas. Ārvalsts imperatīvo normu piemērošana nav obligāta, ja vien tas nav noteikts starptautiskā konvencijā (piemēram, Romas konvencijas 7. panta 1. punkts).

    Lapas augšmalaLapas augšmala

II.5. Ārvalstu tiesību aktu pārbaude

Parasti tās puses, kura pieprasīja ārvalsts tiesību akta piemērošanu, pienākums bija noskaidrot tā saturu un it īpaši pierādīt, kādā veidā Francijas tiesību aktu piemērošana radītu nelīdzvērtīgu rezultātu.

Ņemot vērā relatīvi nesenu precedentu (1998.gads), šobrīd ir pieņemts, ka tiesnesim jāizpēta ārvalsts tiesību akta saturs, ja viņš pats atzīst, ka tas ir piemērojams – tas jādara obligāti, ja lieta saistīta ar tiesību aktiem, kas nav pieejami.

Pierādījumus par ārvalsts tiesību akta saturu var sniegt, izmantojot jaunajā Civilprocesa kodeksā paredzētos līdzekļus (eksperta viedoklis, dalībnieki, kas piedalās tiesas sēdē, pierādījumu izprasīšana no trešām personām u.c).

Standarta prakse ir arī izmantot certificat de coutume. Tas ir dokuments, ko franču valodā sagatavojis vai nu ārvalsts konsulāts vai vēstniecība Francijā, vai Francijas jurists, kas specializējies attiecīgā tiesību akta piemērošanas jomā.

III. Kolīziju normas

III.1. Līgumsaistības un juridiski akti

Līgumu var reglamentēt tiesību akti, ko izvēlējušās puses. Ja nav skaidri izteikta pušu izvēle, tiesnesim piemērojamais likums jānosaka saskaņā ar līguma vispārējo būtību un lietas apstākļiem.

Papildus tam īpašas kolīziju normas izriet no vairākiem starptautiskiem līgumiem, kuru dalībniece ir Francija.

  • Romas 1980. gada 19. jūnija konvencija par tiesībām, kas piemērojamas līgumsaistībām, paredz (3. panta 1. punkts), ka līgumu reglamentē tiesību akti, kurus izvēlas puses. Izvēlei ir jābūt skaidri izteiktai vai pietiekami skaidri paustai līguma noteikumos vai pēc lietas apstākļiem. Īpaši noteikumi piemērojami patērētāju līgumiem (5. pants) un individuāliem darba līgumiem (6. pants), kuru mērķis ir aizsargāt to pusi, kas uzskatāma par vājāku. Līgumam piemērojamo tiesību aktu izvēle nevar atņemt vājākajai pusei aizsardzību, ko tai piešķīrušas imperatīvās normas, kas ietvertas tiesību aktos, ar ko šī puse visciešāk saistīta. Topošā Romas I regula, ko šobrīd apspriež, precizēs šo konvenciju un formalizēs to Kopienas kontekstā.
  • Hāgas 1955. gada 15. jūnija konvencija par tiesību aktiem, kādi piemērojami starptautiskai preču pirkšanai un pārdošanai: saskaņa ar šo tiesību aktu puses var gūt labumu no piemērojamo tiesību aktu izvēles brīvības (2. pants). Ja puses nav noteikušas piemērojamos tiesību aktus, pirkšanu un pārdošanu regulē tās valsts tiesību akti, kas ir pārdevēja pastāvīgā atrašanās vieta pasūtījuma saņemšanas brīdī (3. pants).

Līgumiem piemērojamie tiesību akti parasti nosaka:

Lapas augšmalaLapas augšmala

  • materiāltiesiskos nosacījumus par līguma spēkā esamību (izņemot tiesībspēju) un iespējams formālas prasības;
  • līguma sekas (interpretācija, saistību izpilde, pilnīgas vai daļējas neizpildes sekas, zaudējumu novērtēšana);
  • pušu saistību izbeigšanas pamatus.

III.2. Ārpuslīgumiskās saistības

Turpmāk Romas II Kopienas Regula attieksies uz lielu daļu šīs jomas. Ārpus šīs Regulas priekšmeta un ģeogrāfiskās darbības jomas Francijas tiesību sistēma atbilst vispārējam noteikumam, saskaņā ar kuru piemērojamie tiesību akti ir vienošanās noslēgšanas vietas tiesību akti, bet kas pakļauts vairākiem īpašiem noteikumiem atbilstoši judikatūrai vai starptautiskiem līgumiem, kuru dalībniece ir Francija, un šī sistēma piemērota īpašām situācijām:

  • zaudējumu nodarīšanas vietas tiesību aktu piemērošana, lai atlīdzinātu zaudējumus, kas radušies negodīgas konkurences darbību dēļ;
  • zaudējumu nodarīšanas vietas tiesību aktu piemērošana, lai atlīdzinātu videi nodarītus zaudējumus;
  • 1971. gada 4. maija Hāgas Konvencijas par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamiem tiesību aktiem noteikumi;
  • 1973. gada 2. oktobra Hāgas Konvencijas par produktatbildību noteikumi.

III.3. Vecāku un bērnu attiecību izveide, tostarp adopcija

III.3.1. Vecāku un bērnu attiecību izveide

Vecāku un bērnu attiecības nosaka saskaņā ar mātes pilsonības valsts tiesību aktiem [lex patriae] bērna dzimšanas dienā vai saskaņā ar bērna pilsonības valsts tiesību aktiem, ja māte nav zināma.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Vecāku un bērnu attiecību sekas regulē bērna valsts tiesību akti vai tiesību akti, kas laulību rezultātā piemērojami viņa vecākiem.

Tomēr šos noteikumus aizstāj starptautisko konvenciju noteikumi gadījumos, ja iesaistītas valstis, kas ir dalībnieces tādām konvencijām, kuru piemērošanas jomā iekļaujas attiecīgās lietas: lietas, kas saistītas ar vecāku atbildību, ja attiecīgā bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir Francijā vai citā 1961. gada Hāgas konvencijas dalībvalstī; nelikumīga bērna pārvešana starp 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvencijas dalībvalstīm; lietas, kas saistītas ar uzturēšanas saistībām saskaņā ar 1973. gada 2. oktobra Hāgas konvenciju.

III.3.2. Adopcija

Adopcijas nosacījumus tāpat kā tās sekas atbilstoši judikatūrai regulē adoptējošā vecāka valsts tiesību akti, turpretim piešķiršanas nosacījumus vai adoptētā bērna pārstāvības tiesības regulē bērna valsts tiesību akti.

III.4. Laulība, nereģistrēta laulība, partnerattiecības, laulības šķiršana, laulāto atšķiršana, uzturēšanas pienākumi

III.4.1. Laulība

Laulību materiāltiesisko spēkā esamību (rīcībspēju, piekrišanu u.c.) regulē laulāto pilsonības valsts tiesību akti (Civilkodeksa 3. pants). Francijas pilsoņiem, kuri noslēdz laulību ārvalstīs, jāievēro Francijas tiesību aktu materiāltiesiskie nosacījumi (Civilkodeksa 170. pants). Ja nākamiem laulātiem ir dažādas pilsonības, tad divu attiecīgo valstu tiesību aktus piemēro šķirti, piemērojot tos tiesību aktus, kas paredz stingrākus laulību ierobežojumus.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Formālas prasības (izpildāmās formalitātes, laicīgas vai reliģiskas laulības u.c.) principā regulē laulību noslēgšanas vietas tiesību akti.

Laulāto pilsonības valsts tiesību akti ir piemērojami laulību radītajām sekām. Ja laulātiem ir dažāda pilsonība, tad piemēro viņu kopīgās pastāvīgās dzīvesvietas tiesību aktus. Ja nav kopīgas pastāvīgas dzīvesvietas, tad Francijas tiesa piemēros Francijas tiesību aktus kā tiesas, kas izskata lietu, valsts tiesību aktus.

Šie tiesību akti jo īpaši attiecas uz personas saistībām, kas izriet no laulībām (uzticība, atbalsts, kopdzīve), un laulāto starpā noslēgtiem līgumiem, izņemot paredzamos īpašumu dāvinājumus laulāto starpā, ko regulē matojuma tiesības.

III.4.2. Nereģistrēta laulība un partnerattiecības

Saskaņā ar materiālām tiesībām nelaulāto pāru, kuru attiecības nav juridiski noformētas, partneru dažādās tiesiskās attiecības tiek uzskatītas par tik atšķirīgām attiecībām, ka katru no tām regulē tie tiesību akti, kas atbilst to būtībai (Parīzes Apgabaltiesa, 21.11.1983.).

Profesionāļu viedoklis atšķiras par tiesību aktiem, kas piemērojami tādām organizētām partnerattiecībām kā Civiltiesiskās solidaritātes pakts, attiecībā uz kurām nav īpašas judikatūras, ko varētu izmantot. Dažos tiesu spriedumos šāda veida partnerattiecībām ir piemēroti tiesību akti, kas regulē tiesiskos darījumus. Citos spriedumos tām piemēroti tiesību akti, kas regulē ieinteresēto personu civilstāvokli. Citos joprojām izmantota sui generis piesaistes kritēriju kategorija – iestādes valsts tiesību akti. Visbeidzot, citos spriedumos nospriests, ka vismaz attiecībā uz Civiltiesiskās solidaritātes paktu jāpiemēro Francijas tiesību akti kā imperatīvas normas.

Lapas augšmalaLapas augšmala

III.4.3. Laulības šķiršana un laulāto atšķiršana

Saskaņā ar Civilkodeksa 310. pantu: “Laulības šķiršanu un laulāto atšķiršanu regulē Francijas tiesību akti,

  • ja abi laulātie ir Francijas pilsoņi;
  • ja abi laulātie pastāvīgi dzīvo Francijas teritorijā;
  • ja ārvalsts tiesību akti nenorāda uz šīs valsts piekritību, bet Francijas tiesām ir piekritīga laulības šķiršana vai laulāto atšķiršana.”

Kasācijas tiesa ir nospriedusi, ka Francijas pilsonības vai pastāvīgās dzīvesvietas kritērijam ir jābūt izpildītiem tajā dienā, kad celta prasība.

Laulības šķiršanai vai laulāto atšķiršanai piemērojamie tiesību akti nosaka šķiršanas iemeslus (vaina, nesaderība, neglābjama laulības šķiršana, abpusēja vienošanās u.c.) un laulības šķiršanas vai laulāto atšķiršanas finansiālās sekas (atlīdzināmie zaudējumi, kompensācija vai uzturlīdzekļu maksājumi laulāto starpā).

III.4.4. Uzturēšanas pienākumi

Šobrīd Francijā piemērojamās kolīziju normas izriet no Hāgas 1973. gada 2. oktobra konvencijas par likumu, kas piemērojams uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumam, 4.,5. un 6. panta, kas norāda uz tās valsts tiesību aktiem, kurā ir uzturlīdzekļu kreditora pastāvīgā dzīvesvieta. Tomēr ja uzturlīdzekļu kreditoram nepienākas uzturlīdzekļi saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem, ir piemērojami uzturlīdzekļu kreditora un uzturlīdzekļu debitora kopējās pilsonības valsts tiesību akti (5. pants) un, ja nepieciešams, tiesas, kas izskata lietu, valsts tiesību akti.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Norādītie tiesību akti piemērojami laulāto finansiālām attiecībām (laulību izdevumu atmaksai) un uzturlīdzekļu maksāšanas saistībām par laulātā pāra bērniem. Tomēr šiem tiesību aktiem var konkurēt tiesību akti, kas saskaņā ar iepriekšminēto 1973. gada Hāgas konvencijas 8. pantu piemērojami laulību šķiršanai vai laulāto atšķiršanai.

III.5. Laulāto mantiskās attiecības

Ja laulātie ir noslēguši laulību līgumu, tad piemērojami tie tiesību akti, ko laulātie izvēlējušies.

Ja nav skaidri izteiktas izvēles, tad jānoskaidro laulāto klusējot izteiktā izvēle. Šajā jautājumā pastāv prezumpcija par labu laulātā pāra pirmās kopējās pastāvīgās dzīvesvietas tiesību aktiem, ko saprot kā vietu, kurā tie pirmo reizi apmetušies uz nozīmīgu laika periodu.

Šāda sistēma noteikta arī 1978. gada 14. marta Hāgas konvencijā, kuras dalībniece ir Francija. Šī konvencija nosaka divus papildus piesaistes kritērijus saskaņā ar pušu izvēli vai to pirmo kopējo pastāvīgo dzīvesvietu: laulāto kopējā pilsonība vai tiesību akti, kas visvairāk raksturīgi viņu situācijai.

Piemērojamie tiesību akti nosaka tiesiskās kārtības grozāmību vai negrozāmību, īpašumu kategorijas un laulāto kontroli pār tiem, pārvaldības noteikumus un tiesiskās kārtības izbeigšanu.

III.6. Testamenti un mantošana

Nekustamā īpašuma mantošanu regulē tās valsts tiesību akti, kurā atrodas īpašums. Kustamā īpašuma mantošanu regulē mirušās personas pēdējās pastāvīgās dzīvesvietas tiesību akti.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Mantojuma tiesības regulē visus jautājumus, kas saistīti ar mantojuma atklāšanos, nodošanu un izbeigšanu.

Mantojuma bez testamenta gadījumā mantiniekus, kuriem ir tiesības mantot, nosaka mantojuma tiesības. Tomēr pierādījumus par radniecību, kas nepieciešami, lai saņemtu mantojumu, regulē tiesību akti par civilstāvokli, nevis mantojuma tiesības.

Testamentārās mantošanas gadījumā ir piemērojami divi starptautiskie tiesību akti. Tie ir Hāgas 1961. gada 5. oktobra konvencija par likumu kolīziju normām attiecībā uz testamentārās mantošanas kārtību un Vašingtonas 1973. gada 28. oktobra konvencija par vienotu likumu, kas piemērojams starptautiskam testamentam.

III.7. Nekustamais īpašums

Piemērojami tās valsts tiesību akti, kurā atrodas kustamais vai nekustamais īpašums. Situācija var būt sarežģīta, ja kustamais īpašums tiek pārvietots no vienas valsts uz citu. Šī konflikta atrisināšanai judikatūra nosaka, ka jāņem vērtā tās valsts tiesību akti, kurā prasības celšanas brīdi atrodas kustamais īpašums.

Ja kustamais īpašums ir transportlīdzekļi (laiva, lidaparāts u.c.), starptautiskās līgumtiesības nosaka piekritību reģistrācijas vietas valstij.

Piemērojamie tiesību akti definē galvenās un saistītās īpašumtiesības uz īpašumu un precizē īpašnieka priekšrocības. Tie regulē arī īpašumtiesību iegūšanas veidus. Šajā kontekstā tie var tikt saistīti ar tiesību aktiem, kas regulē dokumentus par nodošanu, kā rezultātā rodas tiesības, jo īpaši dokumentus par īpašumtiesību nodošanu.

III.8. Maksātnespēja

Vispārīgi maksātnespējas procedūrai piemērojami tās valsts tiesību akti, kurā atrodas tiesa, kurā ierosināts process. Piemērojamos tiesību aktus pēc tam nosaka, apskatot jautājumu par jurisdikcijas konfliktiem. 2000. gada 29. maija Regula Nr. 1346/2000 paredz kolīziju normas; šajā gadījumā piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, kuras teritorijā procedūra uzsākta (4. un 28. pants).

Ar maksātnespējas procedūrai piemērojamiem tiesību aktiem var konkurēt tās valsts tiesību akti, kurā atrodas īpašums, it īpaši saistībā ar darījumu vērtspapīriem, pirmtiesībām un ķīlām, kas attiecas uz ārvalstīs esošiem īpašumiem.

« Piemērojamās tiesības - Vispārīgas ziņas | Francija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 26-03-2009

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste